50. gadu sākumā Scania-Vabis sastāvdaļu un materiālu piegāde no Vācijas un citām vietām ne tuvu nebija ideāla. Situācija kļuva tik kritiska, ka uzņēmums bija spiests atlikt lielu daļu no jauno transportlīdzekļu un dzinēju izstrādes darba. Sastāvdaļām bija nepareizi izmēri, un materiāli bija bojāti vai nebija pilnībā pārbaudīti, kas noveda pie pārāk maza vai pārāk liela detaļu un sastāvdaļu izmēra.
Lai novērstu šīs kvalitātes problēmas, Scania-Vabis vērsās pie tikko darbā pieņemtā Sverker Sjöström, 27 gadus vecā tehnoloģiju licenciāta mašīnbūves fizikā no Stokholmas Karaliskā tehnoloģiju institūta un eksperta materiālu izturības jautājumos.
Sjöström sāka sistemātiski pārskatīt slodzes, kam kravas automašīnas bija pakļautas praktiskās darbības laikā. „Šo mērījumu rezultāti bieži pilnībā mainīja toreizējos priekšstatus par to, kā aprēķināt konkrētas sastāvdaļas izturību,” Sjöström atzina 2004. gada intervijā. „Toreiz skaitļošanas prakse bija balstīta uz sastāvdaļas izturību pie statiskas slodzes, neņemot vērā faktiskās lietošanas rādītājus. Mēs bijām spiesti pārskatīt šo pieeju.”
„Toreiz valdīja uzskats, ka, piemēram, ir vajadzīgs vienas ass pārnesums katra lieluma dzinējam neatkarīgi no lietojuma. Saskaņā ar mūsu jaunākajiem konstatējumiem tas bija pilnīgi nepareizi. Dzinēja jaudai bija niecīga nozīme. Galvenie izmēru noteikšanas faktori patiesībā bija transportlīdzekļa bruto svars un pārvadāšanas maršruta topogrāfija.”
1961. gadā Sjöström kļuva par uzņēmuma Scania-Vabis pirmo tehnisko direktoru. Sākot no 60. gadiem, kravas automašīnu ražošana ievērojami pieauga, un uzņēmums Scania-Vabis eksportēja arvien lielāku daļu no tā produktiem. Tikmēr kravas automašīnas kļuva arvien sarežģītākas. Klienti kļuva arvien prasīgāki, un kravas automašīnas bieži tika lietotas pilnīgi jaunos apstākļos.
„Tādējādi radās nepieciešamība pēc dažādiem lietojumiem paredzētām kravas automašīnām,” atzina Dr. Sjöström. „Uzmanīgi sabalansējot dažādo sastāvdaļu izturības pakāpes, mēs attiecīgi varējām apmierināt mainīgās klientu vajadzības ar ierobežotu sastāvdaļu skaitu. Tā rezultātā samazinājās gala produkta svars.”
Uzņēmuma Scania konkurenti apgalvoja, ka nav iespējams izveidot efektīvu modulāro sistēmu, bet Scania turpināja veltīt būtisku uzmanību smagajiem transportlīdzekļiem. Turpmākais progress balstījās uz konstruktīvu komandas darbu uzņēmuma izpētes un izstrādes struktūrvienību ietvaros.
„Kopā ar mūsu kabīņu un rāmju ražošanas struktūrvienībām mēs izstrādājām GPRT klāstu. Pirmās koncepcijas sāka parādīties 1960. gadu beigās, kad mēs jau darbā izmantojām jaunās kabīnes. Mēs panācām vienprātību — ja mēs varētu ražot pilnīgi jaunu klāstu, kā tas izskatītos?”
Pirmais modelis jaunajā pilnīgi modularizētajā kravas automašīnu klāstā bija T kravas automašīna ar dzinēja pārsegu, kuru atklāja 1980. gada aprīlī.
Jaunais klāsts bija iedalīts trīs darba režīma klasēs — M (vidēja darba režīma klase), H (smaga darba režīma klase) un E (ļoti smaga darba režīma klase), pamatojoties uz kravas automašīnu lietojumu.
Jaunais kravas automašīnu klāsts gandrīz sasniedza pilnību modularizācijas ziņā. Izmantojot ierobežotu galveno sastāvdaļu skaitu, uzņēmums Scania spēja izveidot gandrīz neierobežotu skaitu kravas automašīnu variantu, kas ir pielāgoti konkrētu klientu īpašajām vajadzībām.